Es esmu pārliecināts- vairums lasītāju būs pārsteigti, uzzinot, ka kristietības un jūdu konflikta galvenais cēlonis nav Kristus Persona, kuru jūdi nepieņēma kā Mesiju, un panāca Viņa krucifikāciju. Konflikts sākās ar to brīdī, kad patriarha Īzaka (Ichak, ivr.) sieva Rebeka (Rivka, ebr.) kļuva grūta un sajuta savā ķermenī rosāmies divus bērnus, par kuriem Tas Kungs teica: „Divas tautas ir tavā klēpī, un divas ciltis izraisīsies no tavām miesām. Un cilts sacentīsies ar cilti varas dēļ, un vecākais kalpos jaunākajam.” (1. Moz. 25:23) Runa ir par dvīņu brāļiem Jēkabu (Izraēlu) un Ēzavu. Kaut arī Ēzavs pasaulē nāca pirmais, tomēr pēc Dieva plāna pirmdzimtā tiesības guva jaunākais- Jēkabs, kurš jau dzimšanas brīdī bija ieķēries papēdī savam dvīņu brālim Ēzavam. Papēdis simbolizē cilvēkā esošā gara saskarsmes virsmu ar materiālo pasauli. 1. Moz. 3:15, ko teologi dēvē par protoevaņģēliju, ir teikts, ka „no sievas dzimušais čūskai sadragās galvu, bet tā iekodīs viņam papēdī”. Protams, šeit ir nepārprotama norāde uz Kristu, kurš ar Savu Golgātas upura nāvi uzvarēs čūsku- sātanu. Bet tas ir arī simbols gara uzvarai pār miesu. Ēzavs simbolizē miesīgu, no Gara neatdzimušu ticīgo, bet Jēkabs- dvēselisko, kurš vēl izcīnīs iekšēju cīņu, uzvarēs savu dabu un iegūs jaunu vārdu- Izraēls (1. Moz. 32:29; 35:10), kas norāda uz gara uzvaru pār dvēseli un miesu. Ebreju vārda „Jakov” (יעקב) sakne ir „akav” (עקב), kas tulkojumā nozīmē „pārvarēt”, „gūt uzvaru”, „atstāt pēdas”, t.i., kļūt par paraugu citiem. Vārds „Israel” (ישראל) ir abreviatūra, kuru veido pieci ebreju vārdi: IEŠ, SAR, ŠAR, ROE, EL (būtība, kas valda, dzied (slavē) un redz Dievu). Jēkaba ieķeršanās brālim Ēzavam papēdī simbolizē garīgā uzvaru pār miesīgo, kas prasīs vēl intensīvu un ilgstošu cīņu. Vārds „Esav” (עשו) nozīmē „spalvainais”, „ar sarkanu nokrāsu”. Iespējams, tā ir norāde, ka Ēzavs piedzima sarkanā krekliņā, ko jūdi sauc par „adoret” (אדרת) vai „ķēniņa mantiju”. Bērni, kas piedzimst šādā ietērpā ir no Dieva nolemti kļūt par valdniekiem. No Ēzava ir cēlušies daudzi Edomas ķēniņi, kas ir cīnījušies pret Izraēlu. Tās ir divas savā starpā karojošas ciltis, kas nākušas no vienas mātes miesām. Patriarhs Īzaks, abu bērnu tēvs, ar profētisku skatu redzēja, ka Ēzavs „dzīvos no sava zobena un beigās nokratīs no sevis sava brāļa jūgu” (1. Moz. 27:40). Miesīgajam cilvēkam garīgums ir jūgs, apgrūtinājums cīņā par savu varas pozīciju. Ēzavs ir gatavs uz visu: „Kad manam tēvam (Īzakam) drīz nāks bēdu laiki, tad es nokaušu savu brāli Jēkabu,” tā apņēmās Ēzavs. (1. Moz. 27:41) Naida palaišanas mehānisms tika iedarbināts. To vēl vairāk aktivizēja Ēzava saradošanās ar arābu ciltstēvu Išmaēlu, kura meita Mahalata kļuva par vienu no Ēzava sievām, kuras bija kanāanietes (1. Moz. 36:12). 1. Moz. 28:9 lasām: „Un Ēzavs devās pie Išmaēla un ņēma klāt pie savām sievām par sievu Mahalatu, Išmaēla Abrahama dēla meitu.” Išmaēls arī bija karotājs, kuram agresīvs raksturs un nolemtība karot: „Viņš būs savvaļas vīrs (mežonīgs), viņa roka būs pret katru, un ikviena roka būs pret viņu, un viņš nevienam savu brāļu starpā negriezīs ceļu.” (1. Moz. 16:12)
Tā Ēzavā, viņa dzimtā savienojās divi ģeneoloģiski naidīgi liktens spēki, kuri cauri gadu tūkstošiem no paaudzes paaudzē nodos naidu pret Izraēlu un viņa pēctečiem- ebreju tautu- tālāk. Par Ēzavu 1. Moz. 36:8 ir teikts, ka „viņš mita Seira kalnos, un viņš ir Edoms”. Edomīti bija Ēzava pēcteči, kuri dzīvoja Kanāanas zemē. Kad izraēlieši Mozus vadībā nonāca pie Edomas robežām, Mozus sūtīja pārstāvjus pie Edomas ķēniņa lūgt atļauju iziešanai cauri Edonai, jo Dievs bija aizliedzis izraēliešiem karot ar brāļu tautu. 4. Moz. 20:14, 17, 18 lasām, ka izraēliešu pārstāvji lūdza Edomas ķēniņam: „Tā saka tavs brālis Izraēls [..], ļauj mums iziet tavai zemei cauri [..], mēs negriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, tiekāms nebūsim izgājuši cauri tavām robežām.” Bet edomietis atbildēja: „Mēs tev neļausim iet cauri, citādi es tev iziešu pretī ar zobenu.” Izraēlieši nenobijās, bet, respektēdami Dieva aizliegumu karot, „novirzījās sāņus, lai apietu Edona robežas” (4. Moz. 20:21). Šī situācija ir simboliska- Edoma ķēniņš neļauj izraēliešu personā savā teritorijā ienākt Dieva svētībai. Tas attiecas ne tikai uz ģeogrāfisko, bet arī uz garīgo teritoriju. 1. Moz. 36. nod. ir visu Edomas ķēniņu uzskaitījums, kas beidzas ar ķēniņu Jeramu. Kā vēsta leģendas, viens no Romas dibinātājiem bija Romuls. Daļa Bībeles ekspertu un vēsturnieku Romulu saista ar Edomas ķēniņu Jeramu. Ir zināms, ka vēlāk tapušo Romas impērijas iedzīvotāju vairākums bija edomieši, kuri nežēlīgi vajāja ebrejus Jūdejā un visā Romas impērijā. 40 gadus pēc Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās mūsu ēras 70. gadā romieši- edomīti sagrāva Otro Templi, nogalināja lielu daļu Jeruzalemes iedzīvotājus- ebrejus un atlikušos aizsūtīja trimdā- galutā pa visu Romas impēriju. Romas impērijā valdīja naids pret ebrejiem, kas periodiski pārtapa fiziskā vardarbībā. Kad apustuļi, pēc tautības ebreji, Romas impērijas teritorijā sāka veidot pirmās draudzes no pagāniem, tapušie kristieši tika vajāti tikpat nežēlīgi kā jūdi. Tas tāpēc, ka kristiešus uzskatīja par jūdu reliģijas atzarojumu, kuri sevi identificē ar jūdiem, lasīja jūdu Bībeli un nesa sevī to pašu jūdu reliģisko spiritualitāti. Un tā bija patiesība, jo vienīgā atšķirība kristiešiem no reliģiskajiem jūdiem bija tā, ka viņi Jēzus personā saskatīja Mesiju (Kristu). Attieksme pret kristiešiem krasi mainījās pēc 325. gada Niķejas Koncila, kas tika sasaukts pēc Romas imperatora Konstantīna Lielā iniciatīvas (viņš pats nebija kristietis). Koncilā tika pieņemts lēmums kristietību padarīt par Romas impērijas valdošo reliģiju. Bet ar vienu noteikumu, proti, jāpieņem lēmums, ka ebreji ir Dieva atmesta un nolādēta tauta un Baznīca kā Jaunās derības Izraēls ieņem atmesto jūdu vietu. Kristiešiem pēc gandrīz divus gadsimtus ilgām vajāšanām negribējās zaudēt imperatora piedāvāto „bonusu”, un lēmums tika pieņemts. To sauc par aizvietošanas teoloģiju, kuru turpināja attīstīt tādi pazīstami baznīctēvi kā Jānis Zeltmute, Hrizostoms, Origens, Sv. Augustīns un citi. Faktiski aizvietošanas teoloģija Romas impērijā tur jau valdošajam antisemītisma naida garam atvēra durvis uz jaunizveidoto institucionālo Romas Baznīcu. Šīs jūdiem naidīgās mācības ietvaros tika sarautas visas bībeliskās mācības un garīgās saites ar judaisko mantojumu. Jūdu bībeliskie svētki tika aizvietoti ar „kristīgiem” svētkiem, nedēļas dienas ieguva planētu nosaukumus, kā tas bija pagāniem, Dieva noteiktā atpūtas diena Šabats tika aizvietota ar svētdienu vai Saules dienu (Sunday). Kad pagānu dievību tempļi tika pārvērsti kristīgos dievnamos, uz pagānu sieviešu dievību altāriem tika novietots jaunavas Marijas tēls, kura godināšana laika tecējumā pārvērtās kultā, ko Romas katoļu Baznīca praktizē līdz pat mūsu dienām. Uz kristīgo dievnamu altāriem un sienām sāka parādīties Bībeles patriarhu, Jēzus, apustuļu un dažādu svēto tēli, bildes, kurus nosauca skanīgos vārdos par sakramentālijām, ikonām, sakrālo mākslu. Līdz ar to tika pārkāpti Dekaloga pirmie baušļi, kas aizliedz darināt „elku tēlus vai kādu atveidu un tos turēt Dieva priekšā” (1.Moz. 20:1-2). Tā Baznīca ieguva „savu seju” vai citu identitāti, kas atšķīrās no sākotnējās- judaiskās. Aizvietošanas teoloģijas ietvaros pārceļot Stūrakmeni (Kristu) no Ciānas, kur Viņš no Dieva ielikts uz mūžīgiem laikiem (Jes. 28:16; 1. Pēt. 2:6), uz Vatikānu, institucionālā Baznīca ieguva arī citu spiritualitāti, kurā sintezējās antisemītisma, anticionisma un pagānisko kultu gari. Tā Ēzava pēcteči nostiprināja savu varas pozīciju saistībā ar jaunizveidoto Baznīcu un ar atjaunotiem spēkiem turpināja karot pret Jēkabu Izraēlu nu jau reliģiskā līmenī, vienā rokā turot „kristīgās” Baznīcas karogu, bet otrajā rokā Ēzavam ierasto zobenu, kas turpināja cirst un iznīcināt Jēkaba pēctečus ebrejus. Četru Krusta karu laikā (1095-1291) Ēzava zobens tīrīja Apsolīto zemi no neticīgajiem musulmaņiem un Dieva zaimotājiem ebrejiem. Vēsturiskie materiāli liecina, ka nereti krustneši sadzina ebrejus sinagogās, tās aizdedzināja, kristīgām dziesmām un ebreju sāpju vaidiem skanot, slavēja Dievu, ka „Kristus slepkavas saņem pelnīto sodu...” Atmiņas par kristīgās Baznīcas varmācību ir dziļi ierakstītas jūdu tautas vēsturiskajā atmiņā. Katoļu priesteris Mārtiņš Luters, kurš par katoļu Baznīcas mācības virspusējo slāņu reformācijas aktivitātēm tika ekskomunicēts no Romas katoļu Baznīcas, pats nebija brīvs no antisemītisma. Sākumā reformācijas tēvs mēģināja evaņģelizēt ebrejus, bet, saņēmis atteikumu, uzrakstīja grāmatu „Par ebrejiem un viņu meliem”, kurā bija septiņas pamattēzes- instrukcijas, kā izrēķināties ar Luteram nepakļāvīgo ebreju tautu:
(1) Aizdedzināt viņu sinagogas un skolas un apmētāt dubļiem visu, kas nedeg.
(2) Nopostīt un iznīcināt viņu namus.
(3) Atņemt viņu lūgšanu grāmatas un talmudiskos rakstus, kuros atrodamas elku pielūgšana, meli, lādēšana un zaimošana.
(4) Aizliegt rabīniem mācīt par ķermeņa locekļu vai dzīvības zaudēšanas sāpēm.
(5) Neļaut ebrejiem brīvi pārvietoties pa lielceļiem.
(6) Paņemt no viņiem visu naudu, sudrabu un zeltu un to noglabāt.
(7) Ielikt jaunu, spēcīgu ebreju un ebrejiešu rokās cirvi, kapli, lāpstu vai vārpstu un likt viņiem pelnīt sev iztiku vaiga sviedros.
Savā pēdējā sprediķi 1546. gada 25. februārī Eislēbenē trīs dienas pirms savas nāves M.Luters teica: „Mēs pret ebrejiem gribam uzturēties kristīgi un, pirmkārt, piedāvāt kristīgo ticību, lai tie varētu pieņemt Mesiju, kas galu galā ir viņu radinieks- dzimis no viņu miesas un asinīm- un ir Abrahama, ar ko viņi tā lepojas, patiesā atvase. Mēs gribam izturēties pret viņiem ar kristīgu mīlestību un lūgt par viņiem tā, lai viņi atgrieztos un pieņemtu Kungu.”
Neskatoties uz šo pareizo atziņu, ko nevar nosaukt par Mārtiņa Lutera grēksūdzi, antisemītisma džins (gars) tika izlaists no pudeles, un tas Eiropā sāka iedvesmot vajāt ebrejus, veikt viņu īpašumu grautiņus, to skaitā bija bēdīgi slavenā Kristāla nakts Vācijā, kad tika izlaupīti un demolēti ebreju veikali un citi īpašumi. Vislabākais M.Lutera skolnieks un viņa antisemītisko ideju iemiesotājs bija nominālticīgais luterānis Ādolfs Hitlers, kurš punkts punktā realizēja septiņas pret ebrejiem vērstās tēzes. Rezultātā holokausta laikā bojā gāja ap seši milj. ebreju visā Eiropā. Visi, kas ar naidu vēršas pret ebreju tautu, nenovēršami izsauc uz sevi Dieva dusmas un iet bojā- Ā.Hitlers nebija izņēmums.
Pie šīs personas ir īpaši jāapstājas, jo viņš pildīja īpašu misiju, kas jau iepriekš bija lemta sabrukumam. Par to liecina Bībele, kurā ir minēti amalakieši- tauta, kas bija naidīga ebrejiem. Bileama pravietojumā par Amaleku ir teikts: „Amaleks ir tautu vidū pirmais, bet viņa vainags ies bojā” (4. Moz. 24:20). Amalakieši arī bija Ēzava priekšteči, un vēsturiskie pētījumi liecina, ka Ā.Hitlera ģeneoloģiskais koks ir saistīts ar šo tautu. Bileama pravietojumā vēl ir norāde uz Edoma saistību ar Seiru- tā ir teritorija Tuvajos Austrumos, kur veidojās pirmās kristīgās draudzes no pagāniem. Tas saskan ar 5. Moz. 33:2 minētām trīs lielāko monoteistisko reliģiju kopējo izcelsmes pozīciju un teritoriālo izplatību. „Tas Kungs ir nācis no Sinaja (judaisms), un Viņš no Seira (kristietība) ir uzausis pār tiem, Viņš ir atspīdējis no Parānas kalniem (arābu monoteisms, kas vēlāk pārtapa islāma reliģijā)...” 4. Moz. 24:18 lasām: „Edoms kļūs par savu ienaidnieku īpašumu, un Seira top par mantojumu saviem pretiniekiem, bet Izraēls pieņemas spēkā.” Tas ļoti atgādina mūsdienu reliģisko situāciju Eiropā, kur institucionālā Baznīca zaudē savu garīgo autoritāti un spēku un aizvien vairāk piekāpjas karojošā islāma reliģijas priekšā. Paralēli tam ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē ir vērojams mesiānisko draudžu veidošanās process, kas jau ir pāraudzis mesiāniskajā kustībā. Pie kristīgajām konfesijām sāk veidoties arī specifisks, agrāk nebijis ebreju kalpošanas novirziens, daudzās draudzēs notiek aizlūgšanas par Izraēlu un ebrejiem visā pasaulē. Kaut arī aizvietošanas teoloģija daudzās kristīgās konfesijās vēl nav oficiāli atzīta haireizi un noraidīta, tomēr nav arī vērojamas atklātas antisemītisma izpausmes. Tas liecina par procesu, kas turpināsies, līdz būs sasniegts bībeliskais mērķis. Amosa 9:11-12 lasām: „„Tai pašā laikā Es sabrukušo Dāvida mītni (telti) uzcelšu no jauna, Es aizsegšu ar pinumiem tajā radušos caurumus un plaisas, atjaunošu to, kas būs tai nolūzis, un beigās izveidošu to no jauna pilnīgi tādu, kāda tā kādreiz bija savās senajās dienās, tā, lai viņi iegūtu sev visus pāri palikušos Edomas ļaudis un visas tautas, kuru starpā daudzināts Mans Vārds!” saka Tas Kungs, kas visu dara.”
Tas saskan ar Jes. 2:2-3, kur lasām: „Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem, un pie tā saplūdīs visas tautas, un sacīs: Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas. Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga Vārds no Jeruzalemes.”
Šajā un daudzos citos Bībeles pravietojumos par atgriešanos Ciānā, kas saistīti ar pēdējiem laikiem, runa ir par sākotnējās kristīgās ticības pamatpozīcijas atzīšanu un atjaunošanu, proti, ka Stūrakmens (Kristus) ir ielikts Ciānā. Tas nenozīmē izmainīt kristīgo mantojumu, tradīcijas, kultūru, mākslu un to aizvietot ar judaisko. Protams, lai piekļūtu garīgās autoritātes un spēka pirmavotam, no kā smēlās apustuļi jūdi un pirmie kristieši, būs pamatīgi jāizrevidē konfesiju mācība, un visu, kas saistīts ar aizvietošanas teoloģiju, jāizmet mēslainē. Paralēli šai teoloģiju revīzijai katram pašam sevi ir jāpārbauda un apzināti jāsarauj garīgi dvēseliskās saites ar anticionisma, antisemītisma gariem un to kooperāciju ar nacionāliem gariem un reliģiski politisko aprēķinu, kas ir veidojuši kristietības spiritualitāti apziņas un pat zemapziņas līmenī. Šo dziļā līmeņa konfliktu starp Baznīcu un Dieva tautu ebrejiem vienmēr ir jutuši tie ebreji, kuri Kristu pieņēmuši, centušies integrēties Baznīcā vienā vai otrā konfesijā. Viņi nekad nav jutušies Baznīcā kā savējie starp savējiem. Īpaši akūta šī Baznīcas garīgā slimība jūtama konfesijās ar senu pagātni, kur reliģiskais aspekts ir cieši saistīts ar tautas, nācijas, nacionālās identitātes apziņu. Holokausta laikā šīs konfesijas klusēja, neiestājās par saviem ebreju tautības pilsoņiem, jo naidīga vai noraidoša attieksme pret Dieva tautu bija veidojusies gadsimtiem ilgi. Bija arī izņēmumi. Piemēram, Dānijas valdība un īpaši Baznīca iestājās par saviem ebrejiem un neatdeva viņus iznīcināšanai vācu fašistiem. Jau ilgāku laiku piedaloties ikgadējos ekumēniskos kristiešu Konventos Jeruzalemē, tur sastopos ar kristiešiem, kuru vairākums pieder pie konfesijām vai draudzēm ar nelielu ticības dzīves gadu „stāžu”. Viņiem nav iekšēju pretrunu, viņi viegli uztver pēdējā laika vīziju par Dāvida Derības telts atjaunošanu. Evaņģēliskie, harizmātiskie, Vasarsvētku draudžu kristieši no Āzijas, Āfrikas Ķīnas vienojas un iestājas lūgšanās par Izraēlu un ebrejiem. Viņi slavē un pielūdz no sirds Izraēla Dievu Jēzus Vārdā kopā ar mesiāniskiem ebrejiem un arābiem. Viņi necenšas noskaidrot, cik pareiza ir viņu teoloģija, vai tā atbilst visiem Baznīcas ticības apliecībās formulētiem kritērijiem. Seno tradicionālo konfesiju kristieši Izraēlā sevi reprezentē vairāk kā ekskursantus, kuri apmeklē savu konfesiju centrus un apceļo ar Jēzus zemes dzīvi saistītās vietas. Pieņemu, ka tas ir labs sākums, bet es zinu, ka Dievs vēlas, lai kristieši visās konfesijās saprot konflikta starp Baznīcu un ebreju tautu īsto cēloni un izrauj Ēzava iesētās naida sēklas dziļo sakni no Baznīcas sirds un dvēseles dziļumiem. Kopīgā garīgā situācija kristīgās konfesijās un līdz ar to visā pasaulē nākotnē būs atkarīga no reliģiskiem vadītājiem, viņu atklāsmes un atziņas dziļuma, no labās gribas un drosmes mainīt savu attieksmi pret ebrejiem un ebreju valsti Izraēlu. Dieva pretinieks vēlas Baznīcu attieksmē pret ebrejiem un Izraēlu paturēt agrākajos priekšstatos, jo tā ir vieglāk manipulēt un virzīt cilvēci uz 3. pasaules karu, kas var pārvērsties kodolkarā. Izraēlas Valsts vadītāji ir skaidri pateikuši, ka otrs holokausts nekad vairs nebūs. Tas nozīmē, ka bībeliskajam scenārijam par Jeruzalemes aplenkumu realizējoties, „tā kļūs par smagu akmeni visām tautām, visi, kas to lūkos pacelt. Sagriezīs sevi uz tā, kad pret pilsētu pacelsies visas pasaules tautas” (Cah. 12:3). Izraēla aizstāvies un aizstāvēs savus tautiešus visā pasaulē, un visai civilizācijai, īpaši tās kristīgajai daļai, būs jāuzņemas pilna atbildība par postu, ko var nodarīt vismodernākie masu iznīcināšanas ieroči, ja tie tiks pielietoti. Baznīcas attieksmes izmaiņa pret ebrejiem nav tikai reliģiskas mācības vai teoloģiska rakstura jautājums. Tas ir eksistenciāls jautājums: kas ņems virsroku pašā cilvēkā neatkarīgi no viņa piederības kādai no lielākajām monoteiskajām reliģijām- dvēseliski miesīgas Ēzavs, karojošais Išmaēls, viltīgais Jēkabs vai garīgais Izraēls, kurš mīl Dievu un savu tuvāko mīl kā sevi āpšu. Šīs uzvaras kopsaucējs ir Kristus, kurā grēkā kritušā Ādama nepaklausīgā daba ir pilnīgi uzvarēta. Viņa uzvara būs mūsu uzvara, ja vien spēsim atzīt Patiesību, bet Patiesība ir Kristus. Viņš ir arī skaidras sirds un gaiša saprāta ceļš, kas ved mūžībā.
Agris Iesalnieks
